Šodien

Vise dienu sēdēju mājās. Meklēju kaut kādus referātus netā. Gaidu trešdienu. Ļoti ļoti gaidu trešdienu.

Juhhū!!

Saņemu pirmo Ziemassvētku atklātni!

Aha!

Sēžu ofisā, tulkoju vēstules un ziņas no angļu valodas, bet visi runā tikai par mūsu korporatīvu ballīti. Tā jau nākam ceturdien būs. Žēl, šeit Skypes (dance) emotikona nav!

Kavēju darbu

Ir 22. decembra rīts – dzestrs un vēss. Pošos uz darbu ar prieku un gandarījumu. Šovakar ar draudzenēm aiziesim uz kino. “Paris, je t’aime!“, velns parāvis!! Šodien ņemšu līdzi ziemassvētku cd ar visādiem “Jingle Bells” un “Silent Night“, ofisā vienalga neviens jau nestrādā. Nākamnedēļ strādāsim tikai divas dienas, tā ka viss, brīvdienas…
Jā, neskatoties uz to, ka visiem ziemassvētki apnika, es tos gaidu.
Un jau kavēju darbu

Miegs

Es vispār drīz gulēt iešu – miegs baigi nāk, bet vēl gribas pie datora pasēdēt (ar draugu Skypē parunāt). Actiņām gan citas domas: viņām gribas tikai aizvērties un sapņus skatīties. Tagad uztaisīšu sev tēju, bik paskatīšos televizoru (ja nu tur kaut kas interesants būs), varbūt kādu žurnālu gultā palasīšu, apēdīšu vienu āboliņu… un viss, kā saka bērniem, saldus sapnīšus – baltus mākonīšus.

Njā…

Visiem laikam nav interesanti manu blogu lasīt. Kaut ko muldu te, bez īpašas oriģinalitātes, par sevi, par manu dzīvi, par visādiem sīkumiem.
Man vienkārši rakstīt patīk, laikam grafomāns esmu…

Tendence

Visu dienu slinkoju darbā. Sarakstījos ar visiem Skypē, skatījos netā kaut kādus stulbumus un dzēru tēju (vai nu koka-kolu). Šeit nerakstīju, jo mums pieeja ir aizliegta. Un dienas beigās šefiene man personīgi pateica, ka esmu ļoti labs darbinieks un palielināja aldziņu. Man patīk šī tendence!
Es tikko atnācu mājās un ēdu vakariņas, klausoties labu mūziku.

Fantastiski

Es tikko atradu divus cilvēkus, ar kuriem nebijām redzējušies 11 gadus. Tas ir pavisam pavisam neticami!! Es it kā bērnībā esmu atgriezis. Fantastiski!..

“Baltijas Upenes”

Ļoti-ļoti gribu upeņu nektāru. Jā, “Gutta”. Bet uz veikalu iet slinkums.

Nē, man par to jāpasūdzas

Rijība kļūst arvien nevaldāmāka. Nesaprotu, kā lai to izbeidz.
Ai, neko negribas.
Ne strādāt tīk, ne mācīties-
es laikam dzejnieks būšu.
Nebūšu, man pat dzeju negribas…